Tavu bērnu vislabāk ārstē rotaļas, nevis zāles

Spēle ir dabiskākais, ko bērns prot darīt. Tā paredz lielu elastību sižeta, mērķu un priekšmetu izmantošanā. Rotaļas bērnam ir tas pats, kas pieaugušajam – valoda. Mazuļa izdomātās pasaules veidošana ir veids, kā viņš izprot apkārtējo pasauli. Un nereti bērna dzīvē pienāk brīdis, kad viņš ir izsmēlis sev zināmos problēmu risinājumu veidus un ar savu uzvedību parāda, ka kaut kas nav kārtībā un viņam nepieciešama palīdzība. 

Neviens bērns nečurā gultā, negrauž nagus un nekļūst agresīvs tāpēc, lai padarītu savu vecāku dzīvi sarežģītāku. Bieži vien arī pašiem vecākiem nepieciešama palīdzība, lai viņi varētu efektīvi palīdzēt savai atvasei. Psihologi pielieto spēļu terapiju, lai palīdzētu bērnam paust savas domas un jūtas, par kurām viņš nevēlas vai nespēj pastāstīt. Nodarbības laikā rotaļlietas, kas atrodas terapeita kabinetā, ir bērna vārdi un viņa valoda. Ar spēli psihologs var bērnam palīdzēt apgūt jaunus uzvedības veidus, kas atvieglotu ikdienu gan viņam pašam, gan viņa vecākiem, gan audzinātājiem. 

Terapeits dod mazulim iespēju izspēlēt savus sasprindzinājumus, agresīvās tendences, nepārliecinātību, bailes. Izspēlējot izjūtas, bērns tās atklāj pats sev, mācoties tās apzināties un kontrolēt. Nodarbībā bērns jūtas drošā psiholoģiskā attālumā no ikdienas grūtībām (piemēram, izspēlējot uztraucošas bērnudārza situācijas, tas tomēr nav tikpat satraucoši, kā realitātē atrasties bērnudārzā), tajā pašā laikā paužot ar šīm grūtībām saistītās domas un jūtas, kas palīdz viņam šīs problēmas atrisināt. Pirmo reizi uz konsultāciju ierodas vecāki bez bērna. Kopā ar psihologu tiek izrunāta problēma, kā arī iespējamie risinājumi, ko vecāki no terapijas vēlas sagaidīt, kādas pārmaiņas vēlas redzēt savā bērnā. Jāpiebilst, ka bieži vien atklājas, ka problēmas patiesībā ir pašiem vecākiem un bērns ir tikai karogs, kas tās iznes. Otrajā vizītē terapeits tiekas ar bērnu un izvērtē, vai mazulim patiešām nepieciešama terapija. Ja tā ir, spēļu terapiju laikā bērns paliek divatā ar psihologu. Mamma vai tētis gaida mazo aiz durvīm. 

Terapijas sākumā bērns tiek iepazīstināts ar kabinetā esošajām rotaļlietām, spēlēm, dabas materiāliem, zīmēšanai, gleznošanai un veidošanai paredzētajiem materiāliem, dažkārt pieejamas arī kastes ar smiltīm (kā smilšu terapijā). Mazulim tiek dota pilnīga patstāvība izvēlēties nodarboties ar to, kas viņu tai mirklī visvairāk emocionāli saista. Spēles gaitā, terapeitam esot līdzās un atspoguļojot notiekošo, bērns pats pārvar savas grūtības, izdzīvo un pārdzīvo konfliktus. Bet psihologs bērnam seko. Lai nodarbības būtu veiksmīgas, jāņem vērā šādi nosacījumi: jāievēro nodarbību regularitāte (ideālā gadījumā reizi nedēļā, taču ne retāk kā reizi divās nedēļās); vecākiem jāsadarbojas ar terapeitu un regulāri (aptuveni ik pēc piecām spēļu terapijas sesijām) jātiekas, lai pārrunātu terapijas norisi; jānodrošina bērnam terapijas noslēguma – atvadīšanās sesijas apmeklējums arī gadījumos, ja ģimene izlēmusi terapiju pārtraukt ātrāk, nekā paredzēts iepriekš. 

Ja bērns piedzīvo krīzi pēc vecāku šķiršanās, ja ģimenē miris kāds tuvinieks, bijušas smagas slimības un medicīniskas manipulācijas, avārijas vai citi negadījumi, bērns cietis no fiziskas vardarbības, bērnam ir grūtības iejusties bērnudārzā, ģimenē piedzimis brālis vai māsa, uzvedības problēmas (raudulīgums, bailīgums, pēkšņa un neizskaidrojama agresija) u.c. 

aptuveni 2 gadiem (vai brīža, kad bērns nodarbības laikā var atrasties divatā ar terapeitu). 

Smilšu terapija

Smilšu terapija pašlaik Latvijā ir vispopulārākā metode darbā ar bērniem. Iespējams tāpēc, ka to apguvuši visvairāk speciālistu. Šī terapija pēc būtības ir ļoti līdzīga spēļu terapijai – arī šajā kabinetā ir plaukti ar neskaitāmām rotaļu figūrām, tikai centrā ir divas kastes – vienā ir sausās smiltis, otrā – mitrās. Pirmā tikšanās reize tāpat kā spēļu terapijā notiek speciālistam ar vecākiem, bez bērna klātbūtnes. Nākamajā reizē terapeits tiekas ar bērnu un paliek divatā. 

Mazulim tiek pateikts, kādēļ viņš uz šejieni atnācis – nevis vienkārši paspēlēties ar smiltiņām, bet tāpēc, ka, piemēram, bērnudārzā kaujas. Pēc tam 45 minūtēs bērns izraugās sev ceļu pats – ko viņš veidos, kā veidos un vai vispār gatavs pirmajā reizē sadarboties. Kad smilšu bilde salikta, bērns tajā ir izteicis savu problēmu ar šādiem vārdiem – caur figūrām un smilšu kalniem, ieplakām vai tērcītēm. Interesanti, ka psihologi, kas strādā ar smilšu terapiju, jau vairākus gadus atzīst, ka nav iespējams salikt divas vienādas smilšu bildes. Nav divu vienādu bilžu, tāpat kā nav divu vienādu pirkstu nospiedumu, un tas tikai liecina par to, cik ārkārtīgi dažāda un līdz galam neiepazīta ir mūsu pašu un mūsu bērnu psihe. 

Smilšu spēļu terapija palīdz bērnam paust emocijas, iemācīties tās kontrolēt, tāpēc nodarbība ir ļoti efektīga, ja bērnam ir emocionālās dabas traucējumi. Darbošanās ar smiltīm palīdz mazulim atbrīvoties no iekšējās spriedzes. Tā ir piemērota, lai pārstrādātu trauksmi un baiļu sajūtas. Tāpat kā spēļu terapijā, arī šeit ir svarīga vecāku un terapeita sadarbība un terapijas regularitāte. 

Kad palīdz:

Ja ģimene piedzīvo krīzi (šķiras vecāki, piedzimis brālis vai māsa, ģimene pārcēlusies uz dzīvi citur, miris kāds tuvinieks); ir grūtības ar iejušanos bērnudārzā; bērnam ir uzvedības problēmas (agresija, raudulīgums, bailīgums). 

No kāda vecuma: 2 – 3 gadu vecuma (kad bērns spēj palikt divatā ar terapeitu).